Savienojums starp Tevi un stāstu



Kruķis pakaļā

     Ir piektdienas vakars un esmu pēc ilgāka laika posma izdomājis izlīst no savas alas, jeb mājām, kā to mēdz dēvēt, lai pārmaiņas pēc socializētos ar dažām pazīstamām personām. Par spīti tam, ka man ir divas liekas kājas, es noriju krupi un dodos ar biedriem un biedrenēm uz lokālo atpūtas rajonu, lai nebūtu jāsēž mājās un tiktu izbaudīta raibā sabiedrības garša. Atrodam mierīgu ēstuvīti, kas ir gana ērta sēdēšanai un pietiekami klusa runāšanai, par spīti plūstošajam pūlim, kas bieži pēc šķidrās iestiprināšanās vēlas iestiprināties arī kā stingrāk. Kāju bonuss liedz pašam baudīt populārās dziras, taču tējai nav ne vainas un vakars pie tases izvērties visai labs. Tomēr, lai arī kompānija laba un vakars jauks, gurdums manāms, tādēļ jādodas mājup. Kāds indivīdu bariņš priecīgu aci noskatās uz manu tūļāšanos, lieko kātu un limitētās mobilitātes dēļ. Auditorijai uzmanību lāga nepievēršu, taču ar modru prātu soļoju uz durvju pusi, nebīstoties noiet pietiekami tuvu iereibušajam purnu baram ar blonda un lecīga paskata barvedi. Nākas padzirdēt daļēji saprotamus komentārus, kas liecina par manu aprunāšanu, tomēr ar to vien nepietiek un mans raitais četrkāju solis kādam mūdzim jāpārtrauc. Nervi jau sen čupā, tādēļ zibenīgi griežos riņķī ar jautājumu: “Kurš vēlas izprovēt, kā ir uz četrām?” Par atbildi saņemu krievu mēlē izsmejošu frāzi par kropļa tēlošanu. Mērs nu ir pilns un es piedraudu pakaļā iebāzt kruķi tam, kurš uzdrošināsies vēl, ko bilst. Lecīgais barvedis jau priekšā, taču samanu, ka viņam dūša pār pārēm uzpildīta. Vēl drusku un viņam pašam mani kruķi noderētu vairāk. Paceļu kruķi, lai viņu pabrīdinātu, taču viņš to sagrābj un negrib laist vaļā. Žēl, ka viņš aizmirsa par otru kruķi. Veikli apgriežot un satverot vieglāko galu, es bez žēlastības vicinu ceturto kāju blondajam kretīnam tieši sejā. Ilgi nedomājot, izmantoju izdevību un pavelku viņa nestabilās ekstremitātes, līdz viņš ir garšļaukus. Aizrāvies ar viņa apstrādāšanu, nemanu pārējo biedru zināmu agresivitāti, tomēr ar acs kaktiņu saredzu arī zināmas bailes. Blondā mūdža labākais draugs nāk palīgos, taču mans kruķis viņam netīšām ieduras tieši vēderā. Ar otra kruķa vēzienu vien atlika trāpīt pa žokli un nabags atsēdās, vairs negribēdams palīdzēt. Nu jau visi uz mani skatās uz greizu aci, biedri neizpratnē, bet es vēl gribēju atbalstīties pret guļošā mudaka miesām, pirms devos prom. “Es tak solīju, ka dabūsi kruķi pakaļā!”

Daži saka, ka krievu valoda noderēšot visai drīz

Šodien braucu ar velo savā nodabā no punkta A uz punktu B, cenšoties atkauties no visa, kas nomāc prātu gluži katram studentam. Par to pašu darāmo un apkārt notiekošo Latvijā un pasaulē.  Zina kā, pelēks laiciņš, bakalaurs neiet tik raiti uz priekšu, cik gribētos, Putins lohs, bet fokuss uz ceļu. Te, pēkšņi, mierīgajā satiksmes organismā esot, saņemu skaļu mašīnas taures signālu aiz muguras. Ziniet, tās lietas ne pa jokam sakaitina, ja izmantotas nevietā. Pēc mirkļa satiekos ar sievieti krievisko, melna džipiņa vadītāju, turklāt māti, jo mazs smurgulis sēdēja blakus, priecādamies par specefektiem. Spriežu, ka tas māti mudināja būt mierīgai savos komentāros, „palūdzot” man braukt pa trotuāru un nemaisīties pa ceļam. Man, protams, bija savi argumenti, kāpēc biju izrāvies no ierastās ceļa malas un atļāvos tos izteikt latviski. Norādīju, ka man priekšā braucošā mašīna griezās, turklāt blakus josla bija pilna (džipam tur totāli nebūtu, kur sprukt, toties man šādi manevri ir ikdiena), tādēļ cienījamā māte velti taurējusi. Tomēr viņa neko daudz nebilda un tēmu beidza uz citas nots, norādot, ka man krievu valoda noderēšot pavisam drīz. Nu, okei, man ar krievu valodu nav problēmu. TOMĒR. Lai arī esmu visai miermīlīgs un tolerants pilsonis, šāds komentārs visai ļoti raisīja vēlmi saīsināt viņas džipu par spoguļa tiesu. Ko Tu darītu šādā situācijā?

Šis ir tikai sākums

Nebīsties, ieraugot puspabeigtu blogu. Tas ir tikai sākums. Pagaidām šeit var manīt tikai standarta dizaina lapeli ar pāris veciem ierakstiem, kas izvilkti no vecās bloga versijas, tai skaitā Itālijas savienojuma rakstiem. Šai versijai gan ir lielāki plāni. Būs ieraksti, būs portfolio, būs cūciņas šņukurīts. Varbūt arī kādu bildi iemetīšu reizi pa reizei. Plāni lieli, laika maz, tādēļ neiespringsti un baudi dzīvi. Manu būtību var sameklēt sociālo tīklu bedrēs un, ja paveicas, tad arī dzīvē.

@AmatierBass
AmatierBass@savienojums.lv

Viņa un Venēcija

Skaistākā nedēļa Itālijā pagāja nemanot. Laiks gan netika skaitīts, jo laimīgie to neskaita. Lai arī nedēļa bija daudz par īsu, tomēr pietiekami, lai iekšējais laimes trauks būtu piepildīts ar uzviju. Šoreiz nav tik liela nozīme tam, kur es biju, bet ar ko. Necerēju, ka man jebkad šādā mērā paveiksies un manam uzaicinājumam pretī būs pozitīva atbilde. Mēnesis līdz viņas atbraukšanai stiepās mūžīgi, taču palēnām, kopā ar viņu skaitot dienas, pastarpināti pavadot kopā katru vakaru, tās saruka līdz bija pienākusi tā diena, kad braucu viņu sagaidīt Milānā. Pirmais randiņš Milānā, how badass is that. No priekiem biju apreibis, pat šķiet, ka neko nespēju atminēties, ja neskaita viņas sajūsmu par jauno pasauli, neaprakstāmi skaisto un savādo, kas mīt apkārt. Es biju laimīgs, jo viņa tāda bija. Tik vien man bija nepieciešams. Būt ar kādu kopā un darīt viņu laimīgu. Laikam nevar sūdzēties. Mums atvēlētajās stundās centos parādīt visu skaisto, kas Milānā apskatāms. Ar to, protams, nebija gana, tomēr arī mēs viens otram nebijām gana. Šķirties ne uz mirkli nebija vēlmes. Katru laika sprīdi mēs tvērām viens otra tuvību.

Tik dažas stundas miega un bija jādodas tālāk uz galveno ceļojuma mērķi – Venēciju. Nevarētu iedomāties labāku vietu, kur aizvest meiteni otrajā randiņā. Mērojot tālo ceļu līdz apmešanās vietai, varējām patestēt viens otra izturību un pacietību. Saka, ka ceļojumi ir labs veids, kā ieraudzīt cilvēka patieso dabu. Vai jums saskan, vai nē, ir tīri labi nosakāms. Pēc kopā pavadītā laika var spriest, ka klapē visai labi. Kā cimds ar roku, un lomas tiek mainītas patstāvīgi. Pēc veiksmīgas iekārtošanās un nelielas atpūtas nedaudz ārpus Venēcijas esošajā kempingā, devāmies iekarot skaisto pilsētu. Veikls autobusa brauciens pāri tiltam/ceļam, kuru garā posmā no abām pusēm ieskauj ūdens, un attapāmies pasakainā tūristu, tiltiņu un šauru ieliņu apsēstā pasaules nostūrī. Patiesi skaistā vietā, tomēr bez viņas – nepilnīgā. Tieši viņa bija skaistuma iemiesojums. Pat nezinu vai pilsētas skaistums papildināja viņu, vai arī viņa bija tā, kas papildināja kopējo ainu. Abi ienirām pilsētas dzīlēs, pazūdot no visa, bezbēdīgi klaiņojot, iedomājoties vēlēšanos katru reizi, kad tika šķērsots tilts, uzduroties īpaši skaistām vietām ik pēc laika. Mēs iznirām no pilsētas tikai pirms pēdējā autobusa. Redzējuši bijām daudz, taču priekšā bija vēl visa rītdiena, lai tvertu pārējo Venēcijas burvību.

Mērojot ceļu atpakaļ uz telti, netīšām izlecām pieturu ātrāk, jo benzīntanku kloni maldināja tumšajā, vasarīgajā vakarā. Lai arī pietura viena, tomēr ejamais gabals visai prāvs. Pēc Venēcijas maratona pēdas ilgojās tikt ārā no apaviem, tādēļ ceļu mērojām basām. Avantūristi. Divi jauni, traki, bezbēdīgi Latvieši.

Nākamā diena bija vēl skaistāka. Lai arī sākumā biju plānojis izveidot maršrutu, tomēr nācās tam atmest ar roku, jo nebija vajadzības neko plānot. Viss ritēja savu gaitu tieši tā, kā tam bija jānotiek. Smieklīgs veikala meklējums, kas mijās ar ķirzaku medībām. Brokastpusdienas un jau atkal brauciens uz Venēciju pa zaķi. Es jau neko. Vienu reizi vadītājs noburkšķēja kaut ko par pieturu. Otrā reizē vienkārši biļetes bija beigušās. Kontrole Itālijā ir visai reta parādība, tādēļ var nebēdāt par braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes.

Lai neietu vakardienas pēdās, tomēr mēģināju ik pa laikam ieskatīties kartē, lai noorientētos un ieturētu oriģinālu maršrutu. Tas nenācās grūti. “Vakar gājām pa kreisi, šodien pa labi”, es nodomāju. Diena bija silta un saulaina. Izjūtas bija visai vasarīgas, tādēļ nevarēja iztikt bez gardā Itālijas saldējuma. „Pārtikām ne tikai viens no otra, bet arī no saules un saldējuma”. Cauri apburošajam Venēcijas labirintam mērojām ceļu līdz kanāla malai, kur ar saldējumu rokā arī noparkojāmies, lai baudītu skaisto skatu, kas pavērās visa horizonta garumā. Tagad nebrīnos, kādēļ Venēcija ir tā izslavēta. Pat visai neticami, ka varēju sēdēt tur, kanāla malā ar savu mīļoto, ļaujot laivu saviļņotajam ūdenim veldzēt nogurušās kājas. Prātā iešāvās ideja, ka varētu iet basām. Ko tur čakarēties. Taču tad atminējos kāda coucshserfera stāstu par latviešiem, kurus viņš redzējis kādā netīrā Venēcijas ielā, pie baznīcas, ar basām kājām. Bet kas tur slikts? Ideja nelika mierā un mēs tomēr to realizējām. Ejot savu ceļu, kā jau avantūristi, regulāri atdūrāmies pie strupceļiem, kanāliem un tūristu grupām, kas mums veltīja dažnedažādus skatienus. Bija visai amizanti vērot viņu reakcijas, bet mums vairāk rūpēja brīvības sajūta, ko deva aukstā bruģa veldze. Galu galā, kad vēl būs iespēja staigāt pa Venēcijas ielām bez apaviem. Lieli torņi, apaļkupolu katedrāles, izcakinātas akmens būves. Viss uz ūdens turas. Aizpeldēja gigantisks kruīza kuģis un aizpeldējām tālāk arī mēs. Raibajās, saules aplietajās ielās.

Kā jau katrs mirstīgais, arī mēs tīkojām pēc kāda suvenīra. Biju noskatījis kreklu, taču, kad atkal par to atminējos, tas nebija atrodams. Tomēr Viņu izdevās iepriecināt pat ar vairāk, kā vienu dārgumu, ko pārvest mājās no Venēcijas. Pārāk ilgi nevarējām palikt pasakainajā pasaules nostūrī, tādēļ trešajā randiņā vedu viņu pie sevis uz Turīnu. Tur dzīvojāmies atlikušās dienas. Centos parādīt labāko, ko Itālija spēj parādīt un man tas izdevās. Ja ne sev, tad vismaz kādam esmu atstājis labu pirmo iespaidu par šo zemi.

Īsumā par Florenci un Pizu

Viens no mazajiem dzīves sapnīšiem piepildīts. Par spīti milzīgajām masām tomēr varēja notvert Florences maģiju, redzēt daudz unikālu un skaistu arhitektūras pieminekļu, kā arī cilvēka mākslu tās absolūtajā izpausmē. Arī pārvarēju iesūnojušo garu un kopā ar Edgaru uzrāpos uz kāda mūra, lai notvertu unikālāku skatu uz pilsētu. Tam papilddus adrenalīnu deva kāds pavecāks vīrs, kurš pēc pāris brīdinājumiem jau ķēra klausuli, lai zvanítu policijai. Piesaistījām viņa uzmanību divreiz, jo vēlējāmies iegūt vairāk kadrus šī avantūrisma pierādīšanai. Interesanti, vai policijai bija tikpat jautri klausīties, kā onkulīts sūdzas par diviem puišiem uz mūra, cik mums? Viņš pat iemūžināja mūs ar tekstu ” smaidiet policijai”. Pasmaidījām ar. Nez kā viņš iedomājās mūs aizturēt līdz policijas atbraukšanai, rāpties mums pakaļ? Pārgājiens visas dienas garumā ir pilnībā atmaksājies. Unikālā senatnes aura uzņemta, asociācijas ar assassins creed gūtas pārpārēm. Vien gribētos vairāk laika, naudas un mazāk cilvēkus, lai šo vietiņu izbaudītu visos aspektos. Tagad atpakaļ uz Pīzu, lai redzētu pilsētas svētku uguņošanu.

Stunda Rivoli

Jau kādu laiku neesmu šeit neko publicējis. Visticamāk tas tāpēc, ka dzīve šeit visai garlaicīga un esmu par slinku, lai vērstu to par labu. Tomēr dažkārt saņemos un uzdrošinos pieņemt kādu mazu izaicinājumu. Vēl nesen biju aizminies līdz tuvejai pilsētelei, kas ir nieka 15.km attālumā no Turīnas. Tiku augstākajā punktā, kur pavērās skats uz visu pilsētu. Tur gluži nejauši izdomāju parakstīt. Tagad dalos ar īsajām rindiņām, jo garākām īpaši neceļas roka. Varbūt vienīgi tad, kad tikšu atpakaļ pie savas “rakstāmmašīnas”, beidzot publicēšu iesākto par iepriekšējiem piedzīvojumiem.

Kūpinu cigareti vienīgo,
Veros uz skatu debešķo.
Katrs pilsētas zvans divas reizes dzin,
Un mans draugs kaut kur tālumā to zin.

Prieks izskan zvanu dziesmā,
Un saules aplaimotā liesmā.
Tur tālumā vīd pelēks skats,
Mans mājupceļš būs visai slapjš.

Kāds savāds augs pie kājām zaļo.
Pilsētzvani atkal čalos.
Mans draugs dod ziņu, lai es lasos,
Ir jāsteidz mājās soļos knašos. Makaroni.

BRMC review \m/

Nokavēju iesildītājus, neraža. Ak, jā – es biju uz Black Rebel Motorcycle Club (BRMC) koncertu par kura apmeklēšanu sākumā šaubījos cenas dēļ. Turklāt pati koncerta vieta bija teju četru kilometru gājienā no mājām. Es samaksāju teju divdesmit astoņus eiro, nobraucu gandrīz astoņus kilometrus un, zini ko, tas bija katra centa un centimetra vērts. Tēlojot Rudakveidīgu personību, atsaukšu atmiņā koncerta gaitu un dalīšos savos iespaidos par to.

Braucu garām Hiroshimai (koncerta vietas nosaukums) vien dažas minūtes pirms desmitiem. Laika, kas ir oficiālais koncerta sākums un jau skanēja kāda dzirdēta melodija. Iesildītāji iesilda ar coveriem, cik neinteresanti. Kamēr tiku iekšā, nelielu ovāciju pavadīti, tie jau pameta skatuvi un tā tika gatavota lielajam uznācienam. Tikmēr paanalizēju apkārtni, cilvēki jau nedaudz saradušies. Pārsvarā visi izskatījās vecāki par mani, bet kurš tad tāds nav. Pārsvars, kā vienmēr, vīriešu dzimums. Pieejami divi bāri, kuros valdīja cenas, kas nebija pa manai kabatai, tādēļ nemaz necielēju uz tiem 0,25 aliņiem. Zepelīns kavēja laiku, kamēr instrumenti tika skaņoti un tehnika savesta kārtībā. Tas ļāva arī novērtēt akustiku, kas visās telpas pusēs bija nevainojama. Pienākot tuvāk skatuvei, satiku biļešu pārdevēju, no kuras uzzināju, ka šo koncertu apmeklē visai liels skaits ārzemnieku, kas savā ziņā izskaidroja lielo cilvēku skaitu, jo pazīstot itāļus, vairums nesaprot labu ārzemju mūziku, lai gan ovācijas bija visai lielas, kad pēc divdesmit minūšu nokavēšanās sākās orgasms manām ausīm un šķita, ka daudziem orgasms izpaužas ne tā vien.

Man pārsvarā man nebija ne jausmas, kuras dziesmas tika izpildītas, taču katra nākamā pārspēja iepriekšējo skanīgumā, trakumā un virtuozitātē. Izskan trīs dziesmas, šķiet, no jaunākā albuma līdz ģitāristi nomaina savus instrumentus, lai izpildītu „Beat The Devil’s Tatoo”. Šajā skaņdarbā basa līniju aizstāj fuzzīga akustiskās ģitāras trinkšķināšana, kas ieved klausītājus transā. Viņu skatuves auru varētu salīdzināt ar vampīru radīto, tikai ar modernu un roķīgu pieskaņu. Taču par melno dumpinieku vienveidīgumu nevarēja sūdzēties. Piemēram, izpildot „aint no easy way”, ermoņiku žūžošana country roka ritmiskajā skanējumā kopā ar stīgu stiepšanu nebija salīdzināma ar piesātināto troksni un lipīgajām rindiņām, kas kopā ar pūli tiek izkliegtas pie „Whatever Happened To My Rock’n’Roll”. Bija arī nedaudz skumīgākas dziesmas, kurām varēja plūst līdzi ar dūmu specefektiem, kas nāca ne tikai no skatuves, bet arī pūļa, jo man acu priekšā pat tika kūpināts kāsis. Uz koncerta beigām bija nedaudz grūtāk nostāvēt, tomēr tas bija tā vērts, jo guvu vienu skaistu atziņu. Kādam samisējās un tu gluži vienkārši pasmaidi kopā ar spēlētājiem. Tā ir neatņemama dzīvās mūzikas pozitīvā nots. Izskanēja vēl vairākas dziesmas, pēc kurām ar nelielu runu par jaunā albuma dzimšanas dienu uzstājās Lenons. Izrādās tieši šī diena bija oficiālā albuma izlaišanas datums, tādēļ pēc koncerta amazonē uzreiz uzmeklēju albuma cenu un noteicu sev, ka obligāti to iegādāšos. Grupai nācās ilgi gaidīt pēc pēdējās dziesmas, jo pūlis visai švaks. Ne „one more time”, ne svilpieni, pat ne vienotas plaukstu sišanas. Grupa bija pelnījusi daudz vairāk. Tikpat labi varēja neuznākt nepateicīgā pūļa dēļ. Šajā ziņā kārtējo reizi vīlos itāļos, jo pat ar savu skaļo balsi DIVAS reizes cenšoties viņus iekustināt, pavilkās labi, ja saujiņa tuvāko cilvēku, kas pēc pāris saucieniem apklusa.

Taču ko tur daudz par itāļiem. Es biju atnācis apbrīnot grupu. Pirmais, ko ievēroju, protams, bija man vistuvākais instruments. Bass bija kā ģitāra, tikai ar ļoti šauru grifu un četrām stīgām, tomēr Roberts Lenons teicami aizpildīja gan ritma daļu, gan radīja sulīgu, distortion melodiju .Pie bungām sēdēja daiļa būtne, Leah Shapiro, kas reizēm arī papildināja skanējumu ar savu sievišķīgo balsi, tomēr visdziedošākais bija Pīters Hayeslls, kurš izcēlās ar ermoņikām un baķenēm. Viņi visi bija savā elementā, lai arī izskatījās visai noguruši, iepriekšējo dienu koncertu dēļ, tomēr savu divu stundu priekšnesumu nospēlēja godam. Mīļākā šī gada grupa tiktāl.

Studenta gastronomiskās izvirtības

Šodien ļoti sakārojās zupu. Nekad mūžā neesmu tādu vārījis, taču kāpēc gan nepamēģināt. Šis tas mājās bija, tādēļ veikli iegūglēju zupu receptes. Pirmā patrāpījās makaronu zupa ar vistu. Lasot sastāvdaļas atskārtu, ka varu to uztaisīt, jo man ir makaroni! Vista gan nebija, taču ledusskapī stāvēja nesen ceptās kotletes, kuras sagriezu kubiciņos un piemetu kopā pie makaroniem. Nebija arī burkāni un kartupeļi, taču tos aizstāju ar pupiņu konserviem, kas ir lēti, garšo pieņemami , turklāt ēdami bez jebkādas gatavošanas. Sametu to visu verdošā ūdenī, pavārīju kādas desmit minūtes un gatavs! Pieļauju, ka situāciju izglāba buljona kubiciņš un pipari, ko piešāvu, jo rezultāts beigās bija lielisks un zupa garšoja pārsteidzoši labi. Krējuma vietā piešāvu kaut kādu sieru, kuru parasti smērē uz maizes. Tas tīri acu apmānam, taču garšu tikai uzlaboja. Šo zupu nosaucu par „Reiņa īpašo zupu”. Lūk, sastāvdaļas:

  • Puskatls ūdens
  • Četras vidēja lieluma vecmātes ceptā tipa kotletes
  • 250.g pupiņas no konserviem
  • Viens buljona kubiciņš
  • Pipari (kvantitāte atkarīga no kaprīzēm)

Buon appetito!

Aperativo un/and Tango

Aperitivo un Tango (LV)

Nevainīgs pirmdienas vakars nedaudz ieilga, jo pēc vakariņām saņēmu zvanu no pazīstamajiem Turīnas ļaudīm, kuri aicināja piebiedroties kāda centra krodziņā. Kad beidzot biju nobriedis, ticis līdz aptuvenajai vietai un sagatavojies spiest pogas, lai uzzinātu konkrētāku atrašanās vietu, izlasīju īsziņu, ka kompānija jau ir devusies prom. Aši sazvanot, tomēr noskaidrojās, ka meitēni nekur tālu nav tikuši, tādēļ tikāmies tuvākajā orientiera cienīgajā punktā. Nevienam nebija ne jausmas, kur doties, taču viena no meitenēm ierosināja izmantot  aperitivo iespēju, kas ir populāra Itālijas restorānos, bāros un citās vietās, kur tiek pasniegti ēdieni/dzērieni. Triks ir visai vienkāršs: tu samaksā par alkoholisko dzērienu un ēd, cik vien lien. Itāļi aperitivo apmeklēšanas tradīciju izmanto visai bieži, jo tiem patīk socializēties, iedzert, paslinkot virtuvē un galu galā visiem patīk nosacīti na haļavu pierīties. Ēdienu izvēle ir ļoti atkarīga no vietas, kuru apmeklē. Vienā tās var būt tikai vieglas uzkodas čipšu, maizīšu vai kādu citu nieku formā, taču dažas vietiņas parūpējušās par ceptiem kartupeļiem, dažādiem rīsu, kuskus, salātu ēdieniem un pat lazanju. Es patrāpījos vietā, kur bija visai bagātīgi klāts galds, taču uz šī galda atradās pretīgākā lazanja, kādu jebkad biju ēdis. Pilnīga pļura. Kārtējo reizi biju vīlies šajā zemē, jo domāju, ka pat pirktajai pārtikai vajadzētu būt vismaz ēdamai, bet nekā. Ja negatavosi pats, tad visai bieži iegrābsies nebaudāmā ēdienā. Izņēmums, protams, ir kebabu/ picu ēstuves un restorāni, kur cilvēki pašrocīgi vismaz saliek sastāvdaļas kopā. Sūdzoties mammai par negaršīgo lazanju, (jo viņas taisītās ir sasodīti gardas) nospriedu, ka pašam būs jāprovē ko lazanjveidīgu pagatavot ar mammas konsultāciju, jo pamazām piešaujos virtuves dzīvei, patīk gatavot, turklāt esmu pat saņēmis labas atsauksmes par ēdieniem, kurus gatavoju pirmo reizi mūžā.

Atgriežoties no virtuves tango pie meitenēm, stāsts par vakaru var turpināties ar īstu tango, kuru dejoja kādā džeza klubā. Pēc maltītes mūsu kompānijai bija liela dilemma – iet mājās vai pasākt vēl ko. No manis nāca iniciatīva apmeklēt minēto džeza klubu, jo es vēlējos paklausīties labu mūziku labā kompānijā. Būtībā mini harēmā, jo biju kopā ar četrām daiļavām. Sajūta gluži kā vidusskolā, kur parasti pie pusdienu galda biju vienīgais vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš bieži vien bija galīgi ne tur patrāpījies. Nezinu. mani neredzēja vai vienkārši meitēni bija tik ļoti atvērti un bez kompleksiem, ka regulāri varēju klausīties viņu likstās un apgūt jaunas lietas par sieviešu ikdienu (ak, es laimīgais). Lai vai kā, ņemot vērā to, ka futbols mani neinteresē (šķiet vienīgā vīriešu dzimuma pārstāvju interese šeit, ja neskaita grūstīšanos klubos), kompānija nebija nemaz tik peļama. Kad bijām nonākuši līdz bāram, pamanījām izbrīvētu deju placi ar dažāda vecuma cilvēkiem, kuri dejoja tango. Tas izskatījās pēc visai nopietna pasākuma, taču mēs tomēr uzdrīkstējāmies ieiet un pavērot ļaudis. Tas bija to vērts! Kurš to būtu domājis, ka sirms večuks spēj tā kustēties, turklāt ar tādu kaisli pret savu kundzi. Uz deju grīdas vērojamais skats bija apbrīnojams. Valdīja neaprakstāma spriedze, kaisle, emocijas un mūzika. Gultā nespējīgam cilvēkam šāda deja būtu labākā alternatīva, kādu var vēlēties. Vienkārši sekss uz deju grīdas. Mūsu kompānija apsēdās balkonā, ieņēma labākās vietas un vienkārši vēroja šo skaisto šovu, ko sniedza gan pilnbrieda gados, gan pensijā esoši itāļi. Bija kāre izmēģināt šo deju, taču neviens neuzdrošinājās izgāzties kāda acu priekšā, jo atkārtot šo kaisles pilno deju pilnvērtīgi nebūtu pa spēkam bez pienācīga treniņa. Citādāk tā būtu tikai vāja atblāzma no redzētā, dejas izsmiešana. Nekas vairāk.

Aperitivo and Tango (ENG)

Just an ordinary Monday evening stretched a little bit longer because of a ring from my Turin friends who invited me to join them in a pub. When I finally made my way to the approximate place, took my phone to acknowledge the right location, a message appeared from witch I learned that my friends are already gone. By swiftly making the call, I managed to capture them. They didn’t get so far, so we met in the nearest place we all could find. No one had an idea where to go, but lucky for us, one of the girls suggested we should use a quite popular thing for Italian bars/pubs/cafes called aperitivo. They use it quite often because they are very social, they love to drink, be a bit lazy in the kitchen and lets’ be honest, everybody likes to eat for free, right? The food assortment depends of the place you visit. It can vary form a form of chips and snacks to a rich table of different forms of hot/cold meals like rice, potatoes, salad and even lasagna. I happened to stumble upon the worst lasagna ever. Total crap! Once again this land has disappointed me dreadfully. I thought that even the “fast food” will be eatable, yeah right. If you don’t cook yourself, no good will come out of it and your meal will be worthless. Only some exceptions can be made for kebab/pizza restaurants where people at least put the ingredients together. When I was complaining to my mom about the horrible lasagna (because she makes the best damn thing I have ever eaten) I realized that I will have to try and make one myself, with a consultation of my mother of course. I am getting better at cooking, I enjoy it and some people have even approved the food I have made the first time in my life so that must be a good sign I guess.

Returning from the tango in the kitchen to girls, the story of the night can continue with a real tango which was performed in a jazz club near the place we had aperitivo. Our company actually had a dilemma – should we go home or should we continue the evening. I suggested we should go to a jazz club because I wanted to listen to a good music in a good company. Basically a mini harem, because I was with four beauties. I felt just like in high school because in the lunch time I was usually sitting by the table surrounded by girls. Sometimes I event felt I shouldn’t supposed to be there you know. Was I invisible or the girls were just too comfortable with me I do not know, but I did find out a lot about their problems and every day women lives (lucky me). Nevertheless, since I’m not interested in football (because it seems that men here are interested only in that and booty rubbing in clubs), the company felt suitable enough. When we finally got to the bar, a scene of a dance floor full of wide range of people was to be seen and they were dancing tango. Looked pretty serious but we still went in to see more and it was worth it! What are the odds that an old grandpa can move with such grace and passion for his lady? The view was astonishing. Such tension, passion, emotions and music. For an old person who isn’t capable of making love in bed, this would be the best alternative you could wish for. Sex on the dance floor. We sat on a balcony and just watched the show form the mature and the old Italians. There was will to try this dance but no one dared to disgrace what we saw because the passionate dance can only be properly preformed after a good practice. Otherwise it will only be a weak mocking of it. Nothing else.

Kino muzejs

Šodien realizējām plānoto ekskursiju uz kino muzeju, kas slēpjas vienā no populārākajām, graciozākajām un augstākajām ēkām visā Turīnā – Mole Antonelliana. Būtībā šis tornis Turīnai ir kā Eifelis Parīzei. Parīze > Turīna, Eifelis attiecīgi lielāks. Četras stundas jautrā baltiešu kompānijā pavadīju šajā vietiņā apskatot kino attīstību, kā arī pavērojot miglā tīto Turīnu no augstāka skatpunkta. Par to sapiķoju deviņus eiro, kas šķita nedaudz sālīti, taču kurš gan žmiegsies tā vietā, lai apskatītu visai atraktīvi izveidotu vietiņu? Vai ir tā vērts, varēsiet spriest paši.

Ievēlāmies muzejā visai agri par spīti tam, ka vajadzēja kādas divdesmit minūtes, lai komanda būtu salasījusies (kā jau pēc piektdienas). Labi, ka visi dzīvo piecu līdz desmit minūšu attālumā. Ārā spīdēja visai spoža un sildoša saule, bet muzejā ar gaismu bija kā pašvaki, taču tas tikai saprotami, jo visi eksponāti bija visai delikāti pret gaismu, arī zibspuldze nebija atļauta. Bet nu, kuru tas interesē. Pie katras izdevības paspīdināju, lai iegūtu kaut cik jēdzīgu bildi, citādāk vien tāds ēnu kino vien sanāktu. Kas, starp citu, arī bija kino pirmsākums – ēnu spēles. Uz sienām bija redzamas dažādas pamācības, lai iegūtu ēnas, taču man šķiet, ka dažs drīzāk pirkstus salauztu, nekā dabūtu gatavu ēnā attēloto figūru (ja tev ir līki pirksi, nemaz nemēģini, saku pēc pieredzes).

Bija apskatāmi dažādi primitīvie agregāti, ar kuru palīdzību senā pagātnē tika iemūžināti kadri. Vieni atgādināja lielgabalus, citiem pat bija tāds dizains, kā minētajam Eifeļa tornim. Itāļi šos aparātus dēvē par maģiskajām laternām. Ar savu digitālo laternu notvēru arī pirmo fotobūdiņu, kas bija uz riteņiem(!). Mūsdienās tādas lidot varētu, taču reti kur šādas iespējas tiek pielietotas, visai žēl. Turpinot par muzeja piedāvātajām iespējām varu pastāstīt, ka varēja vērot dažādus eksponātu realizētos darbus gan foto, gan video formātā, protams, arī trīs dē versijās. Bija arī erotiskā būdiņa, taču no tās izmuku visai ātri un ar saviebtu ģīmi, jo nedaudz biju piemirsis, ka agrākā erotika jaunam mūsdienu cilvēkam nav tik viegli sagremojama, pateicoties šī laika izveidotajam sievietes tēla ideālam, kas galvā dažādu iemeslu dēļ ir pārāk iesēdies (if you know what i mean).

Kāpjot augstāk, nonācām vēl interesantākā, krāsainākā un pazīstamākā kino pasaulē. Bija iespēja pat atzvelties ērtos krēslos un paskatīties īsfilmas, kas gāja uz riņķi. Tie krēsli bija tik sasodīti ērti, ka aizmigt varēja viens un divi, taču apkārtējais pārāk vilināja apskatīt sevi tuvāk. Bija izveidotas dažādas interaktīvas atrakcijas, kurās varēja vērot kino, pašam tajā būt, kā arī reizē gūt ieskatu par dažādu, ar kino saistītu tēmu vēsturi itālijas un globālajā kino industrijā. Daudz dažādas butaforijas no pasaulē populārām filmām fascinēja kā lielus tā mazus un ko tur liegties, man jau mokšķi patīk. Miljons stilīgi un ne tik stilīgi plakāti, tematiski iekārtotas istabas, kur apmeklētāji var iepozēt, redzēt sevi ekrānos lidināmies iznīcinātājā, antīkā filmā vai iekāpt pašā Matriksā! Arī tīkamāku erotiku Merilinas Monro paskatā varēja pavērot, vienīgi kopā ar bariņu itāļu trešklasnieku, kas tieši tāpat kā es – iemūžināja daiļavas apaļumus.

Fināls visai ekskursijai bija panorāmas skats no torņa smailes. Nu, vismaz augstākā punkta, līdz kuram laida parastos mirstīgos. Pavīdēja gan ideja tikt augstāk, taču diena nebija tā vērta, jo pilsēta bija pārāk ieritinājusies miglas dūmakā, pat sniegoto kalnieni nebija iespējams saskatīt.  Vismaz mana fakultāte bija ievērtējama visā tās krāšņumā. Kopumā jautri pavadīts laiks ar latviešu meitēniem un lietuvju draugiem.
Atzīstu vietu par labu esam. Ja gadās tikt Turīnas pusē, muzejs ir apskates vērts par spīti dažādajiem ilustratīvajiem zīmējumiem, kas šķietami piekārti tikai tādēļ, lai aizņemtu vietu, jo lielu vērtību tajos nesaskatīju. Turklāt ir vērts iet laicīgi, lai nebūtu jāstāv kilometru garā rindā, ko novērojām izejot.